Par medu

Medus derīguma termiņš

medus derīguma termiņš

Nedaudzi pārtikas produkti ir apvīti ar tik daudz mītiem kā medus. Daži ir pārliecināti, ka tas nekad nesabojājas, citi, ieraugot uz burciņas norādīto derīguma termiņu, šaubās, vai to vēl ir droši lietot. Patiesība slēpjas kaut kur pa vidu. 

Lai gan saskaņā ar tiesību aktiem medum, tāpat kā visiem pārējiem pārtikas produktiem, ir jābūt marķētam ar derīguma termiņu, tā faktiskais glabāšanas laiks ir atkarīgs no pavisam citiem faktoriem. Lielāko ietekmi uz to rada tas, vai medus ir bijis pareizi nogatavināts bišu saimē, kāds ir tā sastāvs un kā tas tiek glabāts mājās. 

Šajā rakstā mēs izskaidrosim, kāpēc kvalitatīvs medus var saglabāt savu kvalitāti daudzus gadus, kādi faktori nosaka tā ilgmūžību un kā to uzglabāt, lai tas pēc iespējas ilgāk saglabātu dabisko garšu un vērtību.

Medus gatavība

Lai gan medus galvenā sastāvdaļa ir ogļhidrāti, proteīnu un citu sastāvdaļu dēļ medus var sākt skābt. Laika gaitā visvairāk skābē svaigs medus. Biškopis svaigu medu viegli atšķir no šūnu rāmīša: ja šūnas nav aizsegtas vai ir aizsegtas tikai neliela daļa šūnu – medus ir svaigs. Šāds medus ir ļoti līdzīgs cukura sīrupam, tas ir šķidrs, satur daudz ūdens un ilgtermiņā nav tendēts kristalizēties. Ilgai uzglabāšanai tiek novākts tikai nogatavināts medus no aizvākotām šūnām. Šāds medus, līdzīgi kā žāvēti vai raudzēti produkti, var tikt uzglabāts ļoti ilgu laiku. Senie grieķi savās veikalu vitrīnās medu raksturoja kā mūžīgi svaigu produktu. To, ka medus ir beztermiņa produkts, pierāda arī Ēģiptes piramīdās atrastie grozi ar medu, kas nebija nemaz mainījies un joprojām ir derīgs lietošanai. Tiem, kas vēlas nogaršot pēc iespējas dabīgāku produktu, ir vērts izmēģināt arī medu šūnās, kas ļauj baudīt medu gandrīz tādā pašā stāvoklī, kādā to sagatavojušas bites.

Medus sastāvs un kvalitāte

Medus ilgmūžību nosaka arī tajā esošās vielas. Spēcīgākie medus konservanti ir ūdeņraža peroksīds, skābumu un neliels ūdens saturs. Ūdens, kā saka, ir dzīvības avots. Kad tā gandrīz nav, jebkādi mikroorganismi šādā vidē iet bojā. Jo mazāks ūdens daudzums produktā, jo ilgāks ir tā derīguma termiņš (tāpēc produktus arī žāvē). Tātad, lai medus ilgi saglabātos, tam jābūt pilnībā sagatavotam bišu – ar spārniem izžāvētai mitruma daļai un aizvāktiem šūnu vāciņiem.

Mikroorganismu bojāejai veicina arī medū esošais ūdeņraža peroksīds. Kad bites savāc nektāru, atgriezušās stropā, tās no saviem snuķīšiem to ielej viena otrai, līdz tas sasniedz šūnu. Bišu dziedzeri izdala fermentus, kas sāk pārstrādāt medu. Tieši šo fermentu iedarbības rezultātā, nektāram sadaloties, veidojas ūdeņraža peroksīds – spēcīga dezinfekcijas un skābinoša viela. Lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, medus ir ārkārtīgi skābs produkts (pH ~3 – 4,5). Šādā skābā vidē baktērijām un citiem mikroorganismiem arī nepatīk, tie nespēj vairoties un iet bojā. Tā kā tieši dažādi mikroorganismi ir vainīgi produktu bojāšanā, medus glabāšanas termiņš ir gandrīz neierobežots.

Tātad, ja ticam ēģiptiešu medus autentiskumam, tad līdz šim ilgākais laiks, kādu medus ir izturējis nesabojājoties, ir vairāk nekā 3 000 gadu. Tomēr, lai nodrošinātu medus labvēlīgo īpašību saglabāšanos, to vislabāk glabāt tumšā un vēsākā vietā. Tiem, kas vēlas izmēģināt arī citus bišu produktus, ir vērts pievērst uzmanību gumijām ar bišu produktiem, propolisam, ziedputekšņiem un bišu maizei – tie papildina plašo bišu produktu klāstu.